LELB Lielsalacas draudze ir īstenojusi projektu “Baznīcas altāra un kanceles restaurācija vēsturiskajā izskatā”. Projekts realizēts biedrības “Jūrkante” izsludinātā konkursa ietvaros. Kopējās izmaksas 20 000 EUR, t.sk. projekta sagatavošana 353,63 EUR, restaurācijas darbi 19 646,37 EUR. 90 % no izmaksām jeb 18 000 EUR sedz Eiropas lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), 10 % līdzfinansējumu 2 000 EUR nodrošināja Limbažu novada dome. Dokumentāciju izstrādāja uzņēmums SIA “A 2 C”, arhitekts Dzintars Bernhards. Restaurācijas darbus organizēja un izpildīja būvkomersants SIA “Nobe”. Projektu vadīja Guntis Bergs. Rezultātā atjaunoti valsts nozīmes aizsargājamie kultūras pieminekļi – altāris un kancele, kā arī atjaunota altāra sētiņa.
Baznīca atšķiras no citām vietām un lietām. Ar savu citādumu tā “uzrunā”. Tā uzrunā pat tos, kas netic Dieva esamībai, – ne tik daudz ar to, ko tā dara, bet ka tā ir. Pati baznīca atrodas uz svētītas zemes. Visas lietas, ar ko tā darbojas ir svētītas – sākot ar pamatakmeni un beidzot ar zvanu, sākot ar altāri, beidzot ar Vakarēdiena traukiem. Tādā ziņā baznīcas ēka ir svēto lietu pasaule. Ja apstājas šo svēto lietu priekšā un ieklausās, tās runā no tālas senatnes. Tā nosaka mūsu kultūru. Tās runā par labumu, skaistumu un vērtībām. Tās atgādina vērtības, kas tik ļoti pietrūkst parastā ikdienas rosībā. Senatnes godbijībā bija pieņemts, ejot garām baznīcai apstāties, noņemt cepuri un apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Pat šajos laikos, kad parasts garāmgājējs nolemj ienākt baznīcā, kaut kas viņam liek sacīt “oho!”.
Draudzei baznīca nav piemineklis, bet mājas. Mājas – vieta, no kuras iziet un kurp atgriezties. Vieta, kur justies drošībā. Vieta, kur kristībās piedzimt lielajai Dieva ģimenei, iesvētībās iesaistīties kopīgā kalpošanā. Vieta, kur laulībās publiski sacīt jāvārdu, lai ikdienas to pašu jāvārdu apliecinātu visos citos veidos. Baznīca draudzei ir vieta, kur ik svētdienu svinēt svētu dienu. Visbeidzot, baznīca ir vieta, no kuras bērēs doties uz jaunu un paliekošu namu. Draudze var nezināt, ka altāris ir gotiskā stilā ar neogotiskām rakstura izbūvēm, kolonnās var neatpazīt korintiska stila kapiteļus vai vēlāko laiku eklektiku, tomēr izpratne par baznīcu kā “mūsu mājām” ir vairāk vērta.
Draudze baznīcu saņem mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Viņa priecājas, ja pēcnācējiem to var nodot tālāk kaut nedaudz glītāku. Aicinām Salacgrīvas viesus apskatīt, kā restauratoriem ir izdevies atjaunot altāra un kanceles sākotnējo izskatu, bet draudzi – uz dievkalpojumiem svētdienās. Padarīto darbu plānojam svinēt augusta beigās, par ko ziņosim.
Lielsalacas draudzes mācītājs Armands Klāvs
