Nav noslēpums, ka Covid-19 atstājusi negatīvu ietekmi arī uz zivsaimniecības nozari. Piekrastniekiem šobrīd ir aktuāli uzzināt par iespējamām aktivitātēm un atbalstu šo negatīvo seku mazināšanai. Kā vietējo rīcības grupu īstenotie projekti virza piekrastes zvejnieku ikdienas dzīves kvalitātes uzlabošanu? – To šoreiz lūkojām Salacgrīvas pusē, kur jau daudzus gadus rosīgi darbojas biedrība „Jūrkante”.
Covid-19 maina redzes leņķi
Latvija bija pirmā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kas iesniedza Rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai 2014. – 2020. gadam (ZRP) grozījumus Eiropas Komisijā, lai varētu steidzami īstenot jaunos atbalsta pasākumus Covid-19 seku mazināšanai no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) kompensāciju maksājumu veidā zvejniecības, akvakultūras un zivju apstrādes sektoru uzņēmumiem.
Papildus minētajos ZRP grozījumos tika paredzēts atbalsts zvejniecības uzņēmumiem kompensācijām zvejas darbību pagaidu pārtraukšanai saistībā ar mencu zvejas līgumu. ZRP grozījumos tika arī pārdalīts ievērojams papildus publiskais finansējums 10 milj. eiro apmērā zivsaimniecības vietējo rīcības grupu stratēģijai projektu īstenošanai jūras piekrastes teritorijās.
Biedrības „Jūrkante” valdes priekšsēdētāja Dzintra Eizenberga atzīst, ka Covid-19 laiks ir licis uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām palūkoties uz savu darbības lauku – Vidzemes piekrasti – nedaudz netradicionāli un citām acīm. Šis laiks atklājis daudz jaunu iespēju tepat, pašu mājās, jo ceļojumu ierobežojumi likuši domāt inovatīvāk un savu darbības telpu apgūt radošāk, nekāpjoties vis soli atpakaļ, bet nākot pretim pakalpojumu saņēmējam un šī krasta interesentam.
Kā zināms, biedrības „Jūrkante” darbības mērķi ir veicināt Ainažu, Salacgrīvas, Liepupes, Pāles, Viļķenes un Skultes pašvaldību teritoriju ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, un tā to dara jau kopš 2008. gada. Pēdējā laikā tieši zivsaimniecības nozare un zivsaimniecības teritoriju attīstība ir „Jūrkantes” spēka pielikšanas joma, un partnerības, kur iesaistījušās pašvaldības, uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas, ir veiksmīgs un mūsdienīgs risinājums attīstības jautājumu plānošanā un realizācijā.
Vai piekrastes zvejnieks būs tikai etnogrāfiska vērtība?
„Jūrkante” turpina aktīvi sadarboties ar piekrastes biedrībām un vietējās rīcības grupām projektā „Vidzemes piekrastes zveju tradīciju un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana”. Kopā ar Carnikavas partnerību „Jūras zeme” izveidota interaktīva mājas lapa „Vidzemes zvejnieki”, kur apkopoti 20 piekrastes zvejnieku stāsti – no Gaujas krastiem līdz sābru igauņu robežām Ainažu pusē.
Dz. Eizenberga atzīst, ka šis projekts ļauj patiesi ielūkoties Vidzemes piekrastnieku dzīvē, un pašiem pārliecināties, kā tad mums šodien trūkst – zivju vai zvejnieku? To, ka piekrastnieku dzīve nav salda, pauž šie 20 stāsti, tomēr arī atbalsts šiem zvejniekiem varēja būt daudz taustāmāks. Ko līdz iespēja pieteikties laivu iegādei (līdz 12 metriem ar motoru), ja tās drīkstēs izmantot tikai tūristu vizināšanai? Ja nu vienīgi piekrastnieku kafejnīcu īpašnieki tiks pie peldlīdzekļiem, kur saulrieta stundā pasniegt viesiem kokteili „Bezsaules noriets”?! Zvejnieku dzīvi šādas iespējas neatslogos, tādēļ zelta vērti ir tie projekti, kur tomēr tiek iegūta pievienotā vērtība.
Salacgrīvietis Armands Belasiks, kurš Reņģēdāju festivālā bija gatavs grilēt pat haizivs spuru, sadarbībā ar „Jūrkanti” realizē projektu par pārvietojamas zivju virtuvītes iegādi. Tad, izbraucot pie skolēniem vai uz kāda pasākuma norises vietu, varēs cept, kūpināt, grilēt vai kā citādi gatavot zivis, kas tik aktuāli bija projekta „Ēdīsim Latvijas zivis” laikā un nu turpinās „Novada Garšas” zīmola prezentācijās. Raudzīsim, vai 2. un 3. oktobrī kultūras un izklaides centrā „Hanzas Perons” „Novada Garšas” meistarklasēs savu lomu spēlēs arī piekrastnieki no Vidzemes jūrmalas!
Valda Celmiņa zvejnieku saimniecība „Rhodeus” attīsta projektu par zivju pārstrādes ceha būvi, kurā paredzēts ražot nēģus stikla burciņās. Parasti esam raduši nēģus kārtot koka kubuliņos vai arī plastmasas kārbās, nu tiks piedāvātas šīs delikateses stikla tarā, kam nepieciešams iegādāt ražošanas iekārtas. Savulaik, pirms II pasaules kara, „Salacas zutiņi” – nēģi no Salacgrīvas – tika eksportēti uz ārvalstīm skārda bundžās, nu gluži kā Atlantijas siļķes garšvielu sālījumā.
Cits „Jūrkantes” projekts saistās ar bijušo Svētciema katlu māju. Tur Rolanda Ķirša uzņēmums „Salacas zivtiņa” iecerējusi atvērt zivju pārstrādes ražotni, un pašu Rolandu mēs pazīstam kā aktīvu piekrastnieku, kurš ne tikai zvejo, bet ķer arī nēģus. 40 gadīgais zvejnieks jūrā iet jau 20 gadus un atzīst, ka galvenais ir pēctecība, jo kā vectēvs, tā vecvectēvs bijuši piekrastes zvejnieki. Gadu gaitā mainās zivju sugas – zandarti jau kļuvuši par retumu, toties invazīvais apaļais jūrasgrundulis dod peļņu – pēc tā ir pieprasījums, it īpaši zemēs, no kuru ūdeņiem tas ir atceļojis, proti – Rumānijas, Ungārijas un Ukrainas piekrastes.
Dz. Eizenberga, labi pazīdama zvejnieku ikdienu, teic, ka tā kļūst arvien sarežģītāka. Īpaši smags gads piekrastniekiem bijis šis, jo nekāda nauda nevar atsvērt zivju trūkumu, jauno zvejnieku deficītu un to, ka ienākt piekrastniekos vēl arvien kavē daudzi birokrātiski šķēršļi – ja tev arī ir laiva, bet nav nozvejas kvotas, tad jūrā nav ko darīt. Tā rūpnieciskie zvejnieki, kuri varētu pretendēt uz ES struktūrfondu atbalstu, kļūst arvien mazāk.
Zemkopības ministrijas jaunākie dati liecina – šā gada aprīlī bija reģistrēti 149 rūpnieciskās zvejas tiesību nomnieki Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņos. 2019. gada sākumā šajos ūdeņos bija reģistrētas 607 zvejas laivas, to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās. Statistika rāda drūmu ainu – kopējā nozveja Baltijas jūrā Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2018. gadā bija 4251 tonna, kas ir tikai 3,1 % no Latvijas kopējās nozvejas.
Skolas bērnus interesē jūra un zivis
Lai piekrastes zvejnieki vārda vistiešākajā nozīmē nekļūtu par aborigēniem un etnogrāfisku materiālu citzemju tūristu aplūkošanai, biedrība „Jūrkante” jau kuro gadu skolu jaunatnei organizē tikšanās ar zvejas vīriem, kuri zēniem un meitenēm stāsta par savu arodu, rāda prasmes zvejā, zivju apstrādē un popularizē novada kulināro mantojumu.
Septembrī jau notikuši divi pasākumi – Salacgrīvā un Zvejniekciemā, kur novadnieks Dzintris Kolāts pamatskolniekiem cēlis priekšā Vidzemes zvejnieku stāstus. Piekrastes zvejnieki Andris Skuja un Nikolajs Koluškins rādījuši, ko prot – kā jūrā, tā uz Svētciema nēģu tača. Kuivižu „klubā”, par ko jau izsenis pārtapis zvejas šķūnis Krišupītes kreisajā krastā, Andris Skuja skolēniem rādījis, kā vārāma īsta zivju zupa kuivižnieku gaumā, kā sienami jūrnieku mezgli, un skaidrojis, ko nozīmē tas vai cits zvejnieku vārds viņu leksikā. Nav izpalicis arī brauciens īstā zvejas laivā, no kuras pavēries labs skats uz blakus esošo SIA „Baņķis”, kura aktivitātes par ES struktūrfondu līdzekļiem Kārļa Kleina un Gunta Berga vadībā pārvērtušas Kuivižu ostu līdz nepazīšanai. To, ka vietējie var un grib, pierādījis tālbraucēja kapteiņa Normunda Vilkauša stāsts – no kuivižnieka Salacgrīvas vidusskolas jūrniecības koledžtipa klasē, absolvējot Latvijas Jūras akadēmiju, līdz tālbraucējam kapteinim uz 300 000 DWT ķīmisko produktu tankkuģa visās pasaules jūrās un okeānos (vienīgā osta Eiropā, kur var iekuģot viņa milzenis, ir Roterdama!). Tāpēc ne velti vairāki puiši tā gribējuši nofotogrāfēties , pielaikojot kapteiņa cepuri.
Savukārt septembra vidū Zvejniekciema vidusskolā sadarbībā ar carnikaviešu biedrību „Jūras zeme” viesojās tālbraucējs kapteinis salacgrīvietis Ingus Siliņš, kurš ostā Salacas krastos veic arī loča amata pienākumus. Viņa dzīvesstāsts spilgti apliecina, ka tālbraucēja kapteiņa pienākumi un kuģu menedžments labi sokas arī virtuālajā pasaulē, regulāri paaugstinot kvalifikāciju un turot „roku uz pulsa” – proti, saviem kuģiem.
Šovasar, 10. jūlijā, Salacgrīvas muzejā tika prezentēta īpaša mājas lapa par Vidzemes zvejniekiem. Dz. Eizenberga atklāj šīs ieceres pirmsākumus:
„Ideja par šādu piekrastes zvejas tradīciju saglabāšanu radās cita projekta laikā, esot Ālandu salās. Redzot, kā somi rāda savu zvejnieku senās zvejas vietas, kopā ar kolēģiem secinājām, ko līdzīgu mums vajag Vidzemes piekrastē.
Mājas lapas vidzemeszvejnieki.lv izstrādātājs Jānis Bērziņš uzsver, ka „jau projekta sākumā bija skaidrs, ka šī nebūs vienkārši mājas lapa, bet vieta, kurā uzturēt saturu, audio vizuālo materiālu un jebkura veida rakstisku materiālu, kurš laika gaitā pieaugs, mainīsies, papildināsies. Šī ir platforma, kas veidota uz atvērtā kodu bāzes, kas nozīmē, ka projekts nav piesaistīts nekādām finansiālām licencēm, ikgadējiem jeb mēneša maksājumiem. Mājas lapa ir papildināma ērti, viegli, neiguldot lielus finanšu līdzekļus, un nākotnē to administrēs projektā iesaistīto pašvaldību tūrisma informāciju centru un muzeju darbinieki.”
Veicinot gastronomisko tūrismu, biedrība „Jūrkante” apstiprināšanai iesniegusi kopdarbošanās projektu ar igauņiem – Pērnavas Līvi līča un Hīju pilsētas zvejniecības asociācijām. Tajā iecerēts apzināt zivju ēdienu gatavošanas receptes vietējā piekrastē un izdot tās brošūrā. Dz. Eizenberga prognozē, ka šajā procesā radīsies inovatīvas idejas tūristu piesaistei, piemēram, iespēja nobaudīt pēc sentēvu metodes uz oglēm ceptas reņģes avīzē. Projekts paredz iepazīt kaimiņu igauņu pieredzi zivju kulinārijas mantojuma apzināšanā – senas, kā arī vietējo iedzīvotāju šodienas receptes un šefpavāru sasniegumus. Arī Reņģēdāju festivālā Salacgrīvā tās varētu likt lietā pavāru „mačos”. Projekts „Baltijas jūras valstu zvejniecības kultūras un kulinārais mantojums” ir uz starta līnijas, un salcgrīvieši cer uz izdošanos.
Piekrastnieki realizē tūrisma projektus
„Kuivižkrogs” Krišupītes krastos pie maģistrāles „Via Baltica” kļuvis par iecienītu vietējo satikšanās vietu un ārvalstu tūristu – kā auto, tā velo – atpūtas starpstaciju 13. Eiropas tūristu maršrutā pa „Dzelzs priekškara” pēdām. Tā saimnieki Ingrīda un Atis Jirgensoni Leader projekta ietvaros jau attīstījuši moteļa izbūves projektu, nu tapis krodziņš, kam blakus pašu virzītais citgadu veiksmes stāsts – Kuivižu skatu tornis. Abi šie Leader projekti bagātina piekrastes kultūrvidi.
Līdzīgas aktivitātes vērojamas arī otrpus Salacgrīvai – tur, Svētciema centrā, atdzimst Svētupes muiža. Septembra sākumā pirmo reizi kopš atjaunošanas sākuma durvis vēra Svētupes zirgu staļļi, lai vietējos aicinātu uz kino vakaru. Līga Treija un Aldis Gusārovs, saimniekojot igauņu uzņēmēja Raimonda Perna īpašumā, priecājas, ka kādreizējie muižas staļļi pārtop skaistā ēku kompleksā – neparastā dizaina viesnīcā un restorānā ar terasi uz svētupi. Ar Leader finansējumu ir plānota staļļu pagalma bruģēšana.
Dz. Eizenberga ir gandarīta, ka atjaunotās dēļu takas uz Ainažu ziemeļu molu aizvadītajā vasarā piesaistījušas tik daudz ceļotāju, tomēr vietējo aktivitāšu vēl ir par maz. Lūk, igauņu uzņēmējs, jūtot tūristu plūsmu, Iklas vecajā veikalā pēc pamatīgas ēkas pārbūves atvēris kafejnīcu, un nu visi Latvijas-Igaunijas robežas apmeklētāji dodas turp, jo gardumi, ko piedāvā igauņi nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Kas ko līdzīgu liedzis attīstīt pašiem ainažniekiem?
Pozitīvi gan ir tas, ka projektā par Vidzemes zvejniekiem plaši ir iekļauta moderno tehnoloģiju izmantošana, ar 3D skeneri veidojot digitālo krātuvi tūrismam un muzejiem. Tajā paredzēts skenēt 11 piekrastes objektus – tostarp Ainažu ziemeļu molu, Salacas nēģu tačus, Veczemju klintis Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, Skultes ostu un citus Salacgrīvas un kaimiņu novadu kultūras, vēstures, dabas un industriālā mantojuma pieminekļus.
Valdība beidzot uzklausa zvejnieku prasības
Grūti teikt, vai tiešām te pie vainas pandēmija, bet 31. martā ārkārtas situācijas laikā valdība atbalstīja Zemkopības ministrijas izstrādātos Ministru kabineta noteikumus „Noteikumi par samazinātās akcīzes nodokļa likmes piemērošanu zvejniecībā izmantojamai dīzeļdegvielai.” Jaunie noteikumi definē kārtību, kādā izmantošanai kuģos zvejniecībā iekšējos ūdeņos un piekrastes ūdeņos piemēro samazināto likmi dīzeļdegvielai (šobrīd 15 % no akcīzes nodokļa standartlikmes dīzeļdegvielai jeb 62,10 eiro par 1000 litriem), tās patēriņa limitus kalendārajā gadā, patēriņa limitu piešķiršanas, iegādes un administrēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā atmaksā akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu, kas izmantota kuģos zvejniecībai piekrastes ūdeņos (stājās spēkā 1. maijā).
Tai pašā dienā valdība apstiprināja arī Zemkopības ministrijas sagatavotos Ministru kabineta noteikumus „Valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtība pasākumā „Kompensācijas shēma par nozvejas zaudējumiem, kurus radījuši aizsargājamie zīdītāji”.” Noteikumi nosaka kārtību, kā tiks sniegts finansiāls atbalsts piekrastes zvejniekiem, lai segtu roņu radītos zaudējumus to zvejas rīkiem un nozvejai.
Nav noslēpums, ka šādu atbalstu piekrastnieki no valdības bija gaidījuši jau sen – par to cīnījās kā Latvijas Zvejnieku federācija un Latvijas Jūrniecības savienība, tā zvejnieku biedrības un asociācijas. Vai noteikumi ko līdzēs, to rādīs laiks.
Lauku atbalsta dienests informē, ka roņu nodarīto postījumu kompensēšanai saņemti 49 pieteikumi par kopumā 164 740 eiro (šim mērķim šogad rezervēti 300 000 eiro). Savukārt bezakcīzes dīzeļdegvielai pieteikušies tikai 11 zvejnieki. Iekšējo ūdeņu zvejniekiem piešķirti 3080 litri, piekrastniekiem – 18 681 litrs dīzeļdegvielas. Pamatots ir ierosinājums atbalsta mehānismu piemērot arī tiem zvejniekiem, kuri dodas zvejā, izmantojot benzīna dzinējus, kā arī traktortehnikai, ko piekrastē izmanto laivu nogādāšanai ūdeņos un nozvejotā loma pārvadāšanai.
Gints Šīmanis,
publicists
Foto no biedrības „Jūrkante” arhīva