Biedrības “Jūrkante” mācību vizīte Horvātijā, VRG Gorski kotar apgabalā.
„Vietējā (kultūras) mantojuma veicināšana un vērtēšana – labā prakse” tā saucās vizītes programmas sadarbības projekta “Gudra pieeja vietējā mantojuma veicināšanā” . Uz Horvātiju devāties 11 no Jūrkantes un 19 cilvēku no Gaujas partnerības Latvija. Horvātijā mums pievienojas Polijas delegāciju ari 30 cilvēku sastāvā un tā kopā iepazināmies ar VRG Horvātijā. Mums uzņēma Horvātu sadarbības partneri no GORSKI Kotar vietējās rīcības grupas. Bija interesanti pabūt Horvātija reģionā, kas nav Adrijas jūras piekraste un kas nav iekļaut neviena tūrisma maršrutā. Satiekot un runājot ar vietējiem, kas dzīvo vairāk piekrastē zināja teikt, ka paši uz šo reģionu brauc reti, jeb pareizāk sakot nemaz. Un tieši tas ari bija par pamatu, kāpēc veidojam sadarbību ar šo reģionu, jo popularizēt jau sen atpazīstamus objektus īsti nemaz nav vajadzības, bet meklēt odziņas ne tik populāros tūrisma objektos, tai jau ir zināms izaicinājums un to kopā ari darījām visas šis četras dienas. Ja viesojoties pie Poļu sadarbības partneriem vairāk iepazinām viņu kulināro mantojumu un senos darba veidus, tad šoreiz Horvātijā apmeklējam pietiekoši daudz mazos vietējos ražotājus samērā kalnainos rajonos, kur zemes nemēdz būt sevišķi viegli kopjamas, gan pabijām ari dabas parkos un zemos kultūras objektos. Pārsteidza skola ar 8 bērniem, bet vietējie cenšas, lai šī skola tiktu saglabāta. Protams skolā ir apvienotās klases, bet tas ir kā kultūras mantojuma objekts . Redzējām un iepazinām, ko un kā Horvātijā kalnos tiek veidots augļu dārzs, ko mums stādīja priekšā, ka izmēģinājuma un selekcijas dārzu.
Ir svarīgi saprast savas tautas tradīcijas, velmi saglabāt to nākamajām paaudzēm un tā esot 1900 metru augstumā virs jūras līmeņa, ciematā, kur ikdiena dzīvo tikai pāris simtu cilvēki, tiek veidotas atpūtas bāzes un domāts par tūrismā attīstību, jo šeit ziemā ir sniegts kalnos un kāpēc neveidot slēpošanas kūrortus, ja pēc tiem ir pieprasījums.
Man personīgi ļoti iepatikās Risjaka nacionālais parks. Gaidījām, ka mums būs jābēg no lāčiem, jo tie tur mītot, un tikām brīdināti netuvoties dzīvniekiem, jo tiem var tuvumā atrasties mazuļi un tad tie ir īpaši nikti. Vienus ari mums bez gida parka nelaida, tas esot tomēr bīstami, bet nekā tāda nebija izņemot varenās egles, kas bija ap 50 metru garas un divatā apņemt mums pat neizdevās, neko citu ievērības cienīgu neredzējām. Spriedām, ka esam jau laikam ļoti izlutināti, jo ko tik mums te Latvijā nepiedāvā. Bet visa šī pastaiga parkā rosināja uz jaunām idejām savā teritorijā. Mums ir skaisti priežu sili, kāpas un jau veidojam dažādas gājēju takas. Kāpēc nebūt takai no Salacgrīvas līdz Kapteiņu ostai pa kāpām un gar jūru atpakaļ, gida pavadītā ar stāstu…
Protams viena diena pagāja semināra un tā deva jaunas idejas, izprati ko bieži palaižam garam . Lektore no Poznaņas Anna Jeczmyk jau trešo reizi dalās ar savām zināšanām, ka veidot labās prakses kodeksu tūrismā, ka ari esam izdiskutējuši un jau izpratuši, kas tad pēc definīcijas ir kultūras mantojums, ka to veidot caur stāstiem un saglabājot pasniegt mūsu viesiem nākotnē.
